Kas un kā var sniegt pirmo palīdzību uzņēmumos?

Jolanta Geduša

Labklājības ministrijas Darba attiecību un darba aizsardzības politikas departamenta vecākā eksperte

2016. gada 7. janvārī

Jautājums

Viena no neskaidrībām ir tā, ka saskaņā ar Ārstniecības likumu, pirmo palīdzību ir pienākums sniegt ikvienai personai neatkarīgi no sagatavotības un ekipējuma, bet Darba aizsardzības likumā minēts, ka pirmo palīdzību sniedz norīkoti un apmācīti nodarbinātie, kas apgādāti ar nepieciešamo aprīkojumu. Kā šīs abas likuma normas pareizāk izskaidrot? Kā papildus jautājums vēl ir tas - ko darīt darbiniekam, kurš ir aculiecinieks nelaimei, bet nav ne apmācīts pirmās palīdzības sniegšanā, ne norīkots? Galvenais, ko gribētos līdz galam saprast - pienākumu un atbildību sadali pirmās palīdzības sniegšanā - norīkotajām un apmācītajām personām, kā arī citām personām, kuras nav apmācītas un norīkotas. Kas ir pirmā palīdzības - ar ko tā sākas un ar ko tā beidzas?

Atbilde

Ārstniecības likuma 1.panta 13.punktā ir sniegta sekojoša definīcija - "Pirmā palīdzība – palīdzība, ko cietušajiem (saslimušajiem) dzīvībai vai veselībai kritiskā stāvoklī savu zināšanu un iespēju apjomā sniedz personas ar kvalifikāciju medicīnā vai bez tās neatkarīgi no sagatavotības un ekipējuma".

Definīcija nosaka, kas jāsaprot ar pirmo palīdzību, bet tā nenosaka, ka ikvienai personai ir pienākums sniegt pirmo palīdzību. Protams, minētā definīcija paredz, ka, vadoties pēc cilvēcības principiem, redzot nelaimē nonākušu (dzīvībai vai veselībai kritiskā stāvoklī esošu) cilvēku, ikviens sniegs palīdzību savu iespēju robežās, kura tad arī tiek definēta kā pirmā palīdzība. Faktiski pirmā palīdzība ir tūlītēja, mērķtiecīga un precīza rīcība dzīvību un veselību apdraudošā situācijā līdz neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta mediķu ierašanās brīdim vai cietušā nogādāšanai ārstniecības iestādē. Pirmās palīdzības mērķis ir saglabāt dzīvību un novērst negadījuma sekas.

Darba devēja pienākumus darba aizsardzības jomā galvenokārt nosaka Darba aizsardzības likums un uz tā pamata izdotie noteikumi. Minētā likuma 12.panta otrās daļas 2.punktā darba devējam ir noteikts pienākums norīkot nodarbinātos, kuri apmācīti pirmās palīdzības sniegšanā, ugunsdzēsības un nodarbināto evakuācijas pasākumu veikšanā, un nodrošināt, lai šie nodarbinātie būtu pietiekamā skaitā, attiecīgi instruēti un apgādāti ar nepieciešamo aprīkojumu. Tādējādi izriet, ka darba devējam ir pienākums pēc riska novērtēšanas, ņemot vērā konstatēto riska faktoru bīstamību, iespējamību, iespējamās sekas, noteikt nodarbināto skaitu, kuri ir jānorīko un jāapmāca pirmās palīdzības sniegšanā.

Saskaņā ar Darba aizsardzības likuma 12.panta trešo daļu kārtību, kādā jāveic apmācība pirmās palīdzības sniegšanā nosaka Ministru kabinets. Kārtība ir noteikta Ministru kabineta 14.08.2012. noteikumos Nr.557 “Noteikumi par apmācību pirmās palīdzības sniegšanā”, kas paredz personu tiesības apmācīt pirmās palīdzības sniegšanā, apmācību saturu, programmu apjomu un citus jautājumus. Tādējādi secināms, ka par atbildīgo par pirmās palīdzības sniegšanu var norīkot nodarbināto, kurš apmācīts pirmās palīdzības sniegšanā un kuram ir izsniegts dokuments par pirmās palīdzības sniegšanas apmācības apgūšanu (instruktāža darba aizsardzībā pirmās palīdzības sniegšanā nav pietiekams apmācību veids, lai darbinieks tiktu norīkots pirmās palīdzības sniegšanai). Apmācīt pirmās palīdzības sniegšanā var tikai tās personas, kuras ir ieguvušas tiesības sniegt apmācību saskaņā ar Ministru kabineta 14.08.2012. noteikumos Nr.557 “Noteikumi par apmācību pirmās palīdzības sniegšanā”. 

Ņemot vērā, ka pirmajā palīdzībā būtisks ir laiks, kurā tā tiek sniegta, jānosaka kārtība uzņēmumā, kā rīkoties nodarbinātajiem, kuri nav apmācīti pirmās palīdzības sniegšanā. Arī Ministru kabineta 10.08.2010.noteikumu Nr.749 “Apmācības kārtība darba aizsardzības jautājumos” 12.9. apakšpunktā ir noteikts, ka ievadapmācībā nodarbinātie iegūst zināšanas par vispārīgām prasībām rīcībai ārkārtas situācijās un notiekot nelaimes gadījumam darbā. Šāda rīcība ietver vispirmām kārtām tiešu briesmu novēršanu (piemēram., elektrības atslēgšanu elektrotraumu gadījumos), palīdzības izsaukšanu (neatliekamā medicīniskā palīdzība, ugunsdzēsēji) un paziņošanu tiešajam darbu vadītājam, kā arī apmācītajam nodarbinātajam. Protams, ņemot vērā vispārcilvēcīgos un ētikas principus, būtu arī jāparedz, ka jebkurš nodarbinātais līdz brīdim, kamēr nav ieradies pirmās palīdzības sniegšanā apmācītais nodarbinātais, sniedz pirmo palīdzību, kas vērsta uz cietušā dzīvības saglabāšanu, piemēram, asiņošanas apturēšana, atbilstošas ķermeņa pozas nodrošināšana u.c.

Šos jautājumus un attiecīgi atbildību var noteikt visiem nodarbinātajiem darba aizsardzības instrukcijās. Papildus darba aizsardzības instruktāžas laikā var pieaicināt apmācīttiesīgu organizāciju vai personu, kura izskaidrotu pamata jautājumus pirmās palīdzības sniegšanā visiem nodarbinātajiem, kā arī sniegtu nozares specifisku informāciju, kuru nodarbinātie neapgūst pamatzināšanu kursa ietvaros (piemēram, specifiska palīdzība pēc kritieniem no augstuma, specifika palīdzība pēc amputācijām, specifiska rīcība pēc negadījuma ar konkrētām ķīmiskām vielām vai maisījumiem).

Tā kā darba devējam jānodrošina, lai darba vietā atbilstoši riska novērtējumam būtu pietiekams skaits pirmās palīdzības sniegšanā apmācītu nodarbināto, šim apmācītajam nodarbinātajam būtu jābūt pieejamā attālumā vai jāierodas ļoti īsā laikā notikuma vietā, lai varētu sniegt pēc iespējas kvalitatīvu pirmo palīdzību. ieteicams šāds vispārīgais princips - darba vietā darba laikā jābūt vismaz vienam apmācītam cilvēkam (piemēram, katrā maiņā katrā cehā, katrā stāvā birojā utt.), tomēr konkrētu skaitu iespējams noteikt darba vides riska novērtējuma laikā, jo cehi / struktūrvienības var būt lieli platības ziņā, ar lielu darbinieku skaitu utt. Attiecīgi apmācītas personas pirmajā palīdzībā sniedz pirmo palīdzību un koordinē pirmās palīdzības sniegšanu, bet pārējās personas izpilda atbildīgās personas uzdevumus un instrukcijas prasības.